Tehnoloģiju lietojums Latvijas skolās

9/04/2013

Sākotnēji publicēts interneta žurnālā “satori” 2012.gada 26.novembrī.

Lai arī 20. gadsimts jau ir garām, bieži vien sarunās par 21. gadsimta prasmēm dzirdam cilvēkus runājam ar skatu nākotnē, aizmirstot, ka skolēniem, kas šogad pabeidz skolu, jau pēc dažiem gadiem vajadzēs sadarboties, analizēt milzīgu informācijas daudzumu, būt inovatīviem un radīt jaunus produktus un risinājumus, būt tolerantiem un sastrādāties ar dažādu tautu, rasu un pārliecību cilvēkiem, kā arī izmantot dažādas tehnoloģijas, lai varētu efektīvi veikt visas iepriekš minētās darbības. Jēgpilns un mērķtiecīgs informācijas un komunikāciju tehnoloģiju (IKT) lietojums iet roku rokā ar visām 21. gadsimta prasmēm, ļaujot izdarīt vairāk, ātrāk, lētāk, kvalitatīvāk un samazināt attālumus. Taču būsim godīgi – IKT potenciāls Latvijas izglītībā netiek pilnībā izmantots.

Ir vairāki modeļi, kas apraksta IKT lietošanas līmeņus skolā un klasē, taču pārsvarā tiem visiem ir kopīga skala. Nultajā līmenī tehnoloģijas netiek lietotas, bet augstākajā notiek personalizēta mācīšanās, kur skolēns var ietekmēt to, ko un kā viņš mācās, katrs skolēns mācās pēc savām spējām un savā tempā, saņemot atgriezenisko saiti. Jā, tieši tā, IKT lietošanas augstāko līmeni nedefinē konkrētu tehnoloģiju lietojums! Mērķis ir pietuvināt ikviena skolēna mācīšanās procesu tam, kā notiek mācīšanās privātstundās, un IKT ir tikai rīks, kas ļauj šo mērķi sasniegt. Gluži tāpat kā moderns traktors ļauj produktīvāk apstrādāt zemi un saņemt informāciju par to, cik daudz graudu ievākts no katras lauka daļas, taču pats traktors nekad nekļūst par labas saimniecības mērķi vai rezultātu.

2012. gada aprīlī “Iespējamā misija” sadarbībā ar “Draugiem.lv” un “Lattelecom” aptaujāja skolēnus no 5. līdz 12. klasei par tehnoloģiju izmantošanu mācībās. 60% skolēnu atzina, ka tehnoloģijas mācību stundās izmanto tikai pāris reižu mēnesī vai retāk, kas ļauj secināt, ka Latvijas skolu klasēs tehnoloģijas mācību aktivitātēs lielākoties tiek lietotas 0. un 1. līmenī. Tas nozīmē, ka tehnoloģijas vai nu netiek lietotas vispār, vai arī tās lieto tikai skolotājs obligātajām lietām – e-žurnāla aizpildīšanai, skolas vadības aptauju pildīšanai un citām līdzīgām lietām.

2. tehnoloģiju izmantošanas līmenī skolotājs tehnoloģijas izmanto savai produktivitātei – lai atrastu jaunāko, aktuālāko informāciju internetā un komunicētu ar skolēnu vecākiem elektroniski. No 2. līmeņa darbībām “Iespējamās misijas” skolotāji efektīvi izmanto lineāras un nelineāras prezentācijas, ziņu sižetus, video materiālus un ierakstus sociālajā tīklā “Twitter”, lai ieinteresētu skolēnus apgūt jauno tēmu, kā arī foto un videokameras, lai digitāli saglabātu skolēnu darbus un tie skolēniem būtu pieejami arī mājās. Paveicamo darbu termiņi, to kritēriji un ieteikumi ir pieejami skolēniem e-mācību vidē vai e-žurnālā. Kā redzams šajos piemēros, 2. līmenī tehnoloģijas galvenokārt lieto skolotājs, un skolēni vairāk ir pasīvi tehnoloģiju lietotāji.

Arī “Iespējamās misijas” absolvente Sandra Bukovska, šobrīd Eiropas Savienības rīcības programmas mūžizglītības jomā “eTwinning” koordinatore Latvijā, uzsver, ka, runājot par tehnoloģijām izglītībā, ir jānošķir divi aspekti – tehnoloģijas kā skolotāja rīks mācību stundas organizēšanai/satura demonstrēšanai un skolēnu digitālo prasmju attīstīšanu. “Manuprāt, mēs publiskajā telpā šos abus aspektus liekam vienā katlā, un tad var dzirdēt, piemēram, tādus secinājumus – jo vairāk skolā ir interaktīvo tāfeļu, jo labākas skolēniem ir digitālās prasmes. Vai tiešām pastāv šāda korelācija? Kā ir uzlabojušās skolēnu digitālās prasmes, pateicoties tam, ka skolotājam krīta tāfele ir nomainīta pret interaktīvo? Interaktīvā tāfele noteikti palīdz skolotājam mācību darba organizēšanā, bet svarīgi arī identificēt, ko skolēns dara ar šo tāfeli un kādas digitālās prasmes apgūst. Paturot prātā, ka no skatīšanās vien ir grūti iemācīties praktisku darbību.”

Nākamo, 3. līmeni ir ļoti viegli atšķirt no iepriekšējiem, jo te skolēni paši aktīvi izmanto pieejamos tehnoloģiskos rīkus, lai mācītos interesantāk, padziļinātāk, lai mācīšanās būtu tuvāka reālās dzīves problēmu risināšanai. Atbilstoši šim tehnoloģiju lietošanas līmenim “Iespējamās misijas” skolotāju klasēs skolēni kopīgi veido prezentācijas vai rakstus, no vairākiem datoriem vienlaicīgi pieslēdzoties un papildinot vienu dokumentu, veic virtuālus laboratorijas darbus, ja skolā nav nepieciešamā aprīkojuma reālu laboratorijas darbu veikšanai, vai arī šādu darbu veikšana ir bīstama (piemēram, kodolfizikā). Skolēni skolotāja vadībā vēstures stundās izmanto “Google Maps” karti, atzīmējot tajā nozīmīgas vietas noteiktos vēstures posmos un veidojot maršrutus, ekonomikas stundās skolēni veido video reklāmas, literatūrā ievieto izlasīto grāmatu recenzijas vietnē “GoodReads”, kā arī elektroniski sadarbojas ar klasesbiedriem un skolotāju, rakstot un saņemot labojumus un ieteikumus, lai savas esejas, prezentācijas un citus darbus padarītu pēc iespējas labākus.

Ceturtais un augstākais līmenis tehnoloģiju lietošanai klasē var šķist nedaudz utopisks Latvijas situācijā, it sevišķi tāpēc, ka tas paredz, ka skolēni uzņemas atbildību par savām mācībām. Tomēr pesimismam te nav vietas – pirmie soļi personalizēta mācīšanās procesa virzienā jau ir sperti. “Iespējamās misijas” skolotājiem arī te ir savi veiksmes stāsti. Izmantojot interaktīvus mācību materiālus, kas ļauj elektroniski atbildēt uz jautājumiem, savilkt līdzīgos, ieklikšķināt prasītos punktus grafikos vai kartēs un uzreiz saņemt automatizētu atgriezenisko saiti, skolēni var mācīties katrs savā tempā, bet skolotājs – būt par konsultantu un procesa virzītāju. Piemēram, “Iespējamās misijas” absolvents, fizikas skolotājs Jānis Bukins, saviem skolēniem ir izveidojis elektronisku pašvērtējumu sistēmu “vim.lv”, kurā skolēni var sekot līdzi saviem sasniegumiem un izaugsmei, bet pats skolotājs – laikus novērtēt skolēnu zināšanas, vājos punktus un atbilstoši pielāgot mācību procesu nākamajās stundās. Vadot matemātikas stundas, “Iespējamās misijas” absolvents Mārtiņš Kālis saprata, ka skolēniem skolotāja klātbūtne visvairāk vajadzīga uzdevumu risināšanas laikā, jo tad arī rodas visvairāk jautājumu. Lai stundās vairāk laika varētu veltīt uzdevumu risināšanai, bet teoriju skolēni varētu patstāvīgi apgut mājās, Mārtiņš iesāka veidot matemātikas mācību video. 2011. gada 18. novembrī, apvienojoties trīs “Iespējamās misijas” absolventiem, tapa portāls “macibuvideo.lv”, kurā skolēni var apgūt svarīgas matemātikas, fizikas un ķīmijas tematus, izmantojot mācību video latviešu valodā. Portāls gada laikā ir apmeklēts 70 000 reižu, un, analizējot apmeklējuma statistiku, var secināt, ka katrs desmitais 2012.gada matemātikas centralizētā eksāmena kārtotājs izmantoja “macibuvideo.lv”, gatavojoties eksāmenam.

Ideālā gadījumā ITK lietojumam apmācības procesā būtu jānotiek trīs augstākajos tehnoloģiju izmantošanas līmeņos. Tāda līmeņa IKT lietošana dod skolotājam iespēju produktīvāk veikt dažādus uzdevumus, mainīt savu lomu no informācijas devēja uz padoma devēju un sniegt skolēniem individuālu atbalstu jeb izvirzīt skolēnu mācību procesa priekšplānā.

Ieteikumi, kā uzlabot esošo IKT pielietojumu skolās:

  • apzināt, cik daudz un kāda līmeņa uzdevumiem šobrīd klasē tiek izmantotas pieejamās tehnoloģijas;
  • meklēt risinājumus un iespējas, kas ļautu skolēniem maksimāli izmantot skolā un mājās jau pieejamās IKT, lai sasniegtu augstākus mācību mērķus;
  • informātikas skolotājiem sadarboties ar citu priekšmetu skolotājiem, lai informātikā apgūtās zināšanas un prasmes skolēni varētu aktīvi pielietot citos mācību priekšmetos.

Jautājumi:

  • Kādā līmenī tehnoloģijas lieto tev zināmajās skolās?
  • Kā tu vērtē tehnoloģiju potenciālu izglītībā?

Rakstā tapšanā savu ieguldījumu devis Mārtiņš Kālis un Sandra Bukovska.

CITI RAKSTI ŠAJĀ IZDEVUMĀ:

Dina Sarceviča, “Skolas iekšējā kultūra”

Aleksandrs Vorobjovs, “Kāpēc skolām ir vajadzīgi skolēni?”

Edīte Sarva, Aleksandrs Vorobjovs, “Kā ievērot iekšējās kārtības noteikumus skolās?”

Igors Grigorjevs, “Kvalitatīvu izglītību. Bet visiem, lūdzu!”

Vēl nav komentāru par šo rakstu.

Uzraksti komentāru: