Viena glāze motivācijas brokastīs

26/03/2011

Kad tikko biju spēris kāju skolā kā skolotājs un ļoti sapriecājies par to, ka varēšu risināt matemātikas uzdevumus kopā ar desmitklasniekiem, viņi mani pārsteidza. Tā pa īstam.

- “Skolotāj, man to matemātiku nevajag!”

- ”Skolotāj, es būšu uzņēmējs. Priekš kam man vajag matemātiku?”

Un šitā vairāk nekā puse skolēnu sagaida jauno skolotāju…

Tā bija pirmā reize manā mūžā, kad es uzdevu sev jautājumu par to, kāpēc cilvēkiem šķiet, ka viņiem matemātika nebūs vajadzīga. Pagāja vēl mēnesis un tikai tad man prātā ienāca doma, ka, varbūt, visiem cilvēkiem nemaz nav jāprot matemātika augstāk par pamatskolas līmeni. Dažādi jautājumi man nelika mieru, tāpēc sāku domāt, kāpēc es līdz šim nebiju šaubījies par matemātikas svarīgo nozīmi manā dzīvē.

No bērnības atcerējos grāmatu “Cieto riekstu vācelīte”, kuru prieka pēc kopā ar vecmammu risinājām, kad vēl negāju skolā un arī pirmajos skolas gados. Dažādos ģimenes svētkos mēs spēlējām kāršu spēles un turnīrus un bieži vien tie jaunākie (arī es tajā skaitā) izpelnījās to godu rēķināt un skaitīt rezultātus. Vairākas reizes esmu dzirdējis stāstus kā tētis un viņa brālis piecu stundu matemātikas olimpiādes rakstīja 2 stundās, jo vajadzēja paspēt uzspēlēt hokeju vietējā čempionātā, turklāt arī šādi viņi dabūja olimpiādēs medaļas. Tagad saprotu, ka dzīvojot ģimenē, kur matemātika ir vērtība, man ik pa laikam tika špricēta patika pret matemātiku un piemēri, kur to var reāli izmantot.

Ko darīt tad, ja ģimenē špricējamais serums izbeidzies, vai arī, ja tiek špricēta nepatika? Tad skolotājam jābūt alķīmiķim un jāizķīmiķo nebeidzamās motivācijas un entuziasma dzira, pirms sašpricētie un “tīrie” skolēni ierodas deldēt solus. Padalīšos ar pāris savām receptēm.

Illustration by R. Kikuo Johnson – The New York Times

Man šķiet, ka skolēnus (izņemot divpatsmitklasniekus, un arī ne visus) nevar motivēt ar tekstiem “tev tas noderēs darbā”, “to tev vajadzēs augstskolā”, “tas katram izglītotam cilvēkam ir jāzina”. Kas strādā?

  • Aizraujošs process
  • Iespēja pašam izvēlēties, ko un kā darīt
  • Iespēja stundās darīt to, kas pašam interesē
  • Uzticēšanās skolēniem un atbildības atdošana skolēniem
  • Skolēnu paslavēšana un uzvaru svinēšana
  • Individuāla pieeja

 


AIZRAUJOŠS PROCESS

Te var ņemt talkā visu mūsdienīgo skolotāja arsenālu sākot ar interaktīvām tāfelēm, balsošanas pultīm, dokumentu kamerām, agregātiem, demonstrējumiem, kā arī dažādām metodēm – grupu darbiem, galerijas metodēm, zig-zag, klusajām diskusijām, debatēm, filmām ar uzdevumu, u.c. Taču pats svarīgākais man šķiet, ka skolotājs kā personība padara stundu aizraujošu. Amerikā biju vienā klasē, kur skolotāja kā Pepija Garzeķe savus skolēnus katrā stundā veda no viena piedzīvojuma otrā un sīči bija manāmi aizrauti ar visu to, kas notika apkārt. No saviem skolas gadiem atceros skolotāju, par kuru mani klasesbiedri vēl joprojām saka: “Tad, kad viņš sāka stāstīt fizikas jokus, nevarēju noturēties un nesmieties!” Reiz, mācoties informātikā par informācijas ticamību parādīju skolēniem bildi ar Latvijas karali un aicināju viņus man parādīt visādas nepatiesības un muļķības, ko viņi spēj atrast internetā. Kas tas bija par azartu! Es tik spēju skriet no viena skolēna pie otra! Astotklasnieki fizikas stundā reiz taisīja komiksus ņemot Simpsonus vai citus varoņus, iesaistot visus jaunos vārdus un terminus, kurus viņi fizikā bija iemācījušies. Veselīga sacensība – kurš varēs ilgāk saspiest spiediena sensoru, vai derības par to, kurš no radiatoriem ir siltāks, tikai pastiprina azartu un interesi.

IESPĒJA PAŠAM IZVĒLĒTIES, KO UN KĀ DARĪT

Man šķiet, ka ir svarīgi dot skolēniem iespējas izvēlēties, jo šī prasme viņiem ir un būs vajadzīga. Viņiem ir jāizvēlas, kādos autokursos iet, kurā augstskolā iestāties, vai ņemt kredītu vai nē utt. Bērnudārzā es redzēju, ka mazajiem liek izvēlēties no pavisam vienkāršām lietām – pagaršo burkānu un izvēlies vai tu uz lapiņas rakstīsi “” vai “”, garšo vai negaršo. Pamatskolā un vidusskolā, protams, tas jādara pavisam citā līmenī.

Dabaszinībās es piedāvāju skolēniem individuāli izvēlēties gan saturu, gan formu individuālajiem darbiem, kas sastāda 30-40% no atzīmes. Viņi var taisīt prezentācijas, video, audio, plakātus, infogrammas, eksperimentus, pētījumus un debatēt par manis piedāvātām tēmām, vai pašu izvēlētām. (Vairāk – http://skoleniem.dvg.lv/?p=158 ) Galvenais, lai ir saistīts ar to tematu, par ko mēs mācāmies. Ja skolēni kļūdās savā izvēlē un grib pēc laika mainīt tēmu, vai ir kādas citas grūtības – brīnišķīgi, tā ir laba pieredze, nākamreiz (iespējams, svarīgākā situācijā) rīkosies gudrāk.

Ieskaitēs es reizēm piedāvāju izvēlēties pildīt 1 no 2 uzdevumiem. Man tas šķiet svarīgi, jo skolēns tajā brīdī prāto – ko no šī es labāk zinu un protu? Tā savā ziņā ir refleksija par savām zināšanām un prasmēm. 10.klases informātikas projektā es skolēniem ļāvu pašiem saplānot savu laiku 2 mēnešu garumā – es teicu, ka būšu pieejams stundās, viņi varēs man jautāt, es centīšos viņiem palīdzēt, ir konkrēts rezultāts, kas jāsasniedz, bet kā viņi to sasniegs ir viņu pašu ziņā. Rezultāts bija fantastisks un darbs stundās (un arī ārpus stundām!) pie projekta bija proaktīvs, un iesaistījās pilnīgi visi skolēni.

IESPĒJA STUNDĀS DARĪT TO, KAS PAŠAM INTERESĒ

Šis ir tāds riskants bizness. Ja vidējam devītklasniekam interesē sex, drugs & rock’n’roll, tad es kā skolotājs varētu apdomāt tikai pēdējo. Taču ir arī lietas, ko var darīt.

Es vienmēr cenšos atbildēt uz skolēnu jautājumiem. Mans mīļākais jautājums, kas man ir uzdots stundā ir šāds: “Lidmašīna lido no Rīgas uz Keiptaunu, kas sanāk tieši uz dienvidiem un lidojums ilgst aptuveni 12 stundas. Ja Zemeslode griežas un lidmašīna lido tieši uz dienvidiem, tad pēc 12 stundām Zeme būs pagriezusies un lidmašīna nolaidīsies kaut kur Dienvidamerikā, vai ne?” Klase pāris sekundes pasmejas un tad ar lielām acīm skatās uz skolotāju un gaida, ko viņš teiks! Katram it kā iekšā ir sava atbilde, bet interesē, ko skolotājs teiks, kā pamatos! Tāpat pavisam nesen atnāca 11.klase uz stundu un teica: “ Skolotāj, mēs gribam zināt par kodolenerģiju un to, kas tur Japānā notiek.” Mēs diskutējām par kodolenerģiju, skatījāmies ziņas un analizējām, meklējām informāciju.

Individuālajos darbos esmu saņēmis skolēnu video, kur viņi skeito un snovo, taisa eksperimentus, iesaista savus draugus, un acīmredzami dara lietas, kas viņiem interesē.

Illustration by R. Kikuo Johnson – The New York Times

UZTICĒŠANĀS SKOLĒNIEM UN ATBILDĪBAS ATDOŠANA SKOLĒNIEM

Pie manis reizēm atnāk skolēni un pajautā: “Skolotāj, vai es varu nebūt uz stundu, man ir autoskola, man jāpaspēj aiziet uz mājām un jāpaņem slidas pirms mača, man jāsapucējas pēc koncerta u.c. iemesli .” Ja es teiktu “nē”, es iegūtu vienu rūgumpodu klasē, kas būtu dusmīgs uz mani un neiesaistītos stundā. Tā vietā es parasti saku – ja tu izpildīsi šo uzdevumu, varēsi iet, vai arī iedodu darba lapu, vai uzdevumu mājās un saku, ka tu vari iet, tikai atnes man šo darbu izpildītu. Cik liela tagad ir motivācija pildīt uzdevumu?

Es bieži vien ierakstu internetā jau temata sākumā to, kas skolēniem ir jāzina uz ieskaiti. Tālāk tā ir viņu atbildība, ja viņi kaut ko nav pierakstījuši, vai uz kādu stundu nav bijuši skolā, viņiem ir pieejama visa informācija. Tāpat, dodot solēniem izvēlēties, kādus individuālos darbus viņi izstrādās, viņi kopā ar izvēli uzņemas arī atbildību. To var secināt no tā, cik daudz skolēni nāk un jautā man par dažādām tēmām, kā arī to, ka skolas bibliotekāres ir teikušas, ka tik liels pieprasījums pēc zinātniskās literatūras no skolēniem sen nav bijis.

Pilnība atbildības nodošana audzināmās klases skolēniem un uzticēšanās, ka viņi var noorganizēt ekskursiju beidzās ar to, ka es atnācu uz autobusu, pajautāju, kuram no skolēniem ir saraksts, pārbaudīju vai visi ir ieradušies, sasveicinājos ar šoferi, pajautāju, vai šoferis zina, kur jābrauc un izbaudīju visu ekskursiju kā dalībnieks. Protams, pirms tam precīzi tika norunātas katra cilvēka atbildības un sagaidāmais rezultāts, kā arī visi jebkurā brīdī varēja konsultēties un lūgt palīdzību. Ir patīkami saņemt zvanu pēc brīvā laika ekskursijā, kur skolēni saka: “Skolotāj, mēs jau visi esam sanākuši un gatavi doties tālāk, pēc cik ilga laika Jūs būsiet?”

SKOLĒNU PASLAVĒŠANA UN UZVARU SVINĒŠANA

Šī ir viena no lietām, kas man neizdodas tā, kā es to vēlētos. Fizikā pēc labi uzrakstītiem kontroldarbiem mēs visi skaļi applaudējam viens otram. Pēc prezentācijām esmu ieviesis 3P (paslavē – pajautā – piedāvā), kur pēc labām prezentācijām vienmēr ir aplausi un skolēni paslavē savus klasesbiedrus un cenšas arī pamatot par ko ir vērts slavēt. Arī stundas laikā cenšos pēc pareizām atbildēm paslavēt skolēnus, vienkārši pasakot – “Ļoti labi! Brīnišķīgi!” Par šo labprāt dzirdētu arī jūsu ieteikumus un pieredzi, kā labi paslavēt skolēnus.

INDIVIDUĀLA PIEEJA

Man pašam ļoti patīk metode, kad 5-6 skolēni apsēžas man apkārt, paņem tāfelītes un zīmē vai raksta to, ko es viņiem saku. Biežāk gan es cenšos jautāt “Kā tu zīmētu … ?” nevis priekšā pasaku, kā tas ir jāzīmē. Un tad viņi katrs var izteikt savu viedokli un es redzu, kā katrs no viņiem darbojas, ko dara labi, kur kļūdās un katrai no šīm lietām uzreiz seko mans komentārs. Mana pieredze ir tāda, ka šī metode ļoti patīk gan 8. klasēm, gan 11.klasēm un viņi sajūt, ka man interesē katrs no skolēniem un katra skolēna viedoklis.

Mani ļoti interesē arī citu pieredze, tāpēc aicinu komentēt un pievienot savas receptes!

Šim rakstam ir 5 komentāri:

  1. 26/03/2011Mai rakstīja:

    Kā man šitie iespējamās misijas blogi patīk, tīri vai pašai gribas pamēģināt! Veiksmi darbā un žēl, ka man šādu skolotāju nebija.

  2. 26/03/2011Līga rakstīja:

    Priecājos, ka Latvijā ir projekts “Iespējamā misija” un arvien vairāk parādās forši skolotāji, kas iedvesmo, iedrošina un dod cerību, ka kaut kas kaut kad mainīsies. Pirmkārt viņi sāk paši ar sevi un ir lielisks paraugs. Otrkārt, dara no sirds, nekurn ne par direktoriem, vadību un skolēniem. To nevar nepamanīt. Viņu degošā liesma iedvesmo ne tikai skolēnus, bet arī kolēģus darba vietā un caur blogu arī citās Latvijas malās.Treškārt, viņi nebaidās izteikt savu viedokli un parakstīties ar savu vārdu publiskajā telpā. Un tas man patīk. Ļoti!

  3. 27/03/2011Reo rakstīja:

    Lai izdodas! Ir prieks par katru šādu cilvēku un projektu!

  4. 28/03/2011Pekausis rakstīja:

    Interesants raksts! Šādi cilvēki (un šādi skolotāji) iedvesmo!

  5. 24/04/2011Gunta rakstīja:

    Man arī šķiet, ka no sirds izrādīta atzinība ir superierocis. Mēs priecājamies, ja saņemam neviltotu atzinību no drauga, ienaidnieka, vai dīvaina garāmgājēja. Un iemīļotam solotājam ļoti jāuzmanās, lai visi, kas to pelnījuši saņemtu vismaz cieņu un smaidu.

Uzraksti komentāru: